lidojums Kaut kas sažņaudz viņas sirdi kā ar spīlēm, un vairs nebija iespējas izglāpties vai izvairīties no neizbēgamā.Bailes atkal bija klāt.Tās stāvēja viņai blakus.tās stiepa savas aukstās rokas uz viņas pusi.Tās tvēra pēc viņas sirds, jo zināja, ka ir tikai viena vieta, kur var ielīst tā, lai nekad un neviens nespētu tās padzīt pavisam un galīgi.
Un pats ļaunākais bija tas, ka viņa bija gatava kļūt par mājvietu bailēm.Bija gatava padoties bez cīņas un nemaz nemēģināja kaut ko mainīt vai vismaz pacensties.viņa visamjau bija atmetusi ar roku.un patiesībā tas bija noticis jau sen.ja kāds tagad prasītu kāpēc-viņa nezinātu ko atbildēt.Skaidrs bija tikai viens-lēmums bija pieņemts, un nekas un neviens to vairs negrozīs.Nebija jau neviena, kas to varētu izdarīt. pat neviena, kas gribētu mēģināt. Viņa atkal biaj viena. Viena ar savu tukšumu un bailēm, kas lēnām līda viņā iekšā arvien dziļāk un dziļāk. vienu mirkli viņas prātā pavīdēja doma:-''ja nu bailes maina manu lēmumu un es rīkotos savādāk nekā esmu izlēmusi? Ja man nepietiks drosmes un apņēmības?'' Bet tad atkal šī doma pazuda tik pat ātri un nemanāmi kā bija parādijusies. Pavisam un uz neatgriešans. Tukšums viņā bija pārāk liels, lai bailes spētu, to aizpildīt tik ļoti lai kaut ko mainītu. Lēmums bija vienīgais, kas spēja izvīties cauri tukšumam, caurvijot pat attālākos viņas apziņas nostūrus.
Nebija nekādu šaubu, nožēlas vai iespējas. Tikai viena atbilde, viena pareiza rīcība. Viens risinājums situācijai kurā viņa atradās. viena un neapspriežama.
Ik pa brīdim viņa iedomājās par to, kas būs pēc tam. Kāda dzīve būs tad. Vai kaut kas mainīsies? Vai mainīsies citi un viņu dzīves? Nē...diezvai vai kaut kas, mainīsies tik būtiski, lai par to būtu vērts uztraukties. Ja nu vienīgi kaut kas uzlabosies. Tieši tāpēc jau viņa vēlējās visu izdarīt un miers. Viņa vēlējās atrisināt visu uzreiz. Uzlabot to, kas bija sabojāts. Padarīt dzīvi mazliet vieglāku un mierīgāku. Kaut vai par vienas dzīves tiesu.
Vējš viegli glāstija viņas seju, mati plīvoja tamm līdzi. Viņa vienkārši stāvēja un izjuta šo mirkli. Elpoja ar pilnu krūti, cenšoties izjust katru smaržu, kas bija gaisā un ap viņu. Vēl tikaii mirkls un viss
būs beidzies un vairs nebūs vaijadzības uztraukties.Vēl mirklis.
Bailes lēnām līda viņā vēl un vēl dziļāk, bet tam vairs nebiaj nozīmes. Nekas vairs nebija maināms. Vēl mirklis...
Viņa paspēra soli uz priekšu. Vējš sveicināja viņu ar jaunām vēsmām. Vēl mirklis... Un lidojums bija sācies. Nekas vairs nebija apturams, nekas nevarēja mainīt notiekošo un to ar ko tas beigsies. Vējš, mākoņi, saules staru siltie glāsti... lidojums.
Vēl mirklis un tad viss bija beidzies.
Vējš vēl glāstija viņas seju, jauca viņas matus, bet viņa to vairs nejuta. Lēmums bija pieņemt. 

Нравится