Saulainā vasaras dienā,
kad lietus līst,
domas tik vien kā klīst,
kaut kur starp mums,
Pagātnes pieļautās kļūdas,
kā liktenis lēmis.

Soli pa solim tās atkārtojas,
kā ar galvu pret sienu,
tie tik ir nieki.

Dzīves skarbuma izmācīts,
domās vien nomocīts,
bet te no zilām debesīm,
kāds Enģelīts cerību sniedz,
un viss var sākties no sākuma.

Нравится